Jebkurā sabiedrībā jēdzienam “noziedznieks” ir negatīva nozīme, jo ar šo jēdzienu apzīmē personu, kura ir izdarījusi noziegumu. Šis jēdziens asociējas ar personu, kas ir izdarījusi kaut ko ļaunu citai personai, tāpēc ir arī saprotama šī jēdziena negatīvā nozīme.
Taču kriminoloģiskā aspektā jēdziens “noziedznieks” tiek lietots tikai formāli, jo tas neatspoguļo visas iezīmes, kas nepieciešamas noziegumu izdarījušās personas raksturojumam. Tieši tāpēc kriminoloģijā šī jēdziena vietā lieto jēdzienu “noziedznieka personība”.
Ir pilnīgi skaidrs, ka konkrētu noziegumu veic konkrētas personas, cits jautājums ir vai šīs personas var noskaidrot. Taču jebkurā gadījumā šajos pastrādātajos noziegumos izpaužas noziedznieka uzskati, tieksmes un ieradumi. Līdz ar to nav iespējams pilnībā izprast izdarītā nozieguma būtību, neizanalizējot tā cilvēka personību, kas to ir izdarījusi. Tāpat arī nevar veidoties pareizs priekšstats par noziedznieka personību, ja netiek ņemts vērā tā izdarītā nozieguma raksturs. Tāpēc noziedznieka personības problēma ir svarīga kriminoloģijas zinātnes sastāvdaļa, jo noziedzība kā sociāla parādība saistīta ne tikai ar sociāliem, ekonomiskiem un citiem faktoriem, bet arī ar to personību īpatnības kopumu, kuras izdara noziegumus – viņu sociālajām vērtībām, pasaules uzskatu, individuālajām interesēm un vajadzībām.
Noziegumus cilvēki izdara dažādu iemeslu un pamudinājumu dēl, kā arī dažādos apstākļos. Cilvēkam piemīt dažādas viņu raksturojošas iezīmes: dzimums, vecums, izglītības līmenis, nodarbošanās, ģimenes stāvoklis u.c. tāpat arī noziedzniekam piemīt viņu vien raksturojošas iezīmes, kuru izpēte ir ļoti nozīmīga ne tikai kriminoloģiskā, bet arī krimināltiesiskā un kriminālistiskā ziņā. …
