Pavisam tuvu jau ir XXI gadsimta slieksnis. Ko devis mums ir XX gadsimts? Tas ir mākslas un kultūras laiks, kas atstājis lielu mantojumu, straujš zinātnes uzplaukuma laiks, ekonomikas, kapitālisma, kā arī sabiedrības attīstības laiks. Tikai šajā gadsimtā katrs cilvēks ir uzdrīkstējies sevi apjaust kā indivīdu un personību. Taču šis ir bijis arī laiks, kad cilvēks ir turpināts apspiests un noniecināts kā personība un indivīds. Šī parādība jau ļoti labi pazīstama bija jau no senajiem laikiem, atšķirība ir vadoņos. Manuprāt, senākos vadoņus ir vadījusi mantkārība, bet XX gadsimta vadoņus - godkāre un varas kāre.
Tā rezultātā tapa viens no XX gs. briesmīgākajiem augļiem – totalitārisms. Šodien, kad pilsoniskā sabiedrība ir tik tālu attīstījusies, tā vairs nespēj pakļauties šādam režīmam. Taču tikai desmit gadu atpakaļ arī Latvija ietilpa šāda veida režīmā, t.i., PSRS jeb Padomju Savienībā, kurā atradās piecdesmit gadu.
Kāds totalitārisms ir bijis pagātnē un kāpēc tāds režīms vispār pastāvēja? Vai pastāv iespēja, ka šis režīms varētu atgriezties? Manuprāt, šie ir jautājumi, kuriem nepievērš pietiekamu uzmanību, jo tā ir pagātne. Bet vai tad pagātne nevar atgriezties nākotnē? Šajā darbā es centīšos atbildēt uz šiem jautājumiem. Pirmajā nodaļā aplūkošu totalitārismu kā antidemokrātisku režīmu. Otrajā nodaļā stāstīšu par totalitārisma pazīmēm. Nobeigumā izteikšu savus secinājumus.…
