Kopš divdesmitā gadsimta vidus izpratne par mācīšanos un mācīšanu ir mainījusies būtiski. Kognitīvās psiholoģijas attīstība ienesa pārmaiņas iekšējo un ārējo faktoru attiecību izpratnē par cilvēka izziņas procesiem. Šo procesu attīstības likumības, personības psiholoģijas atziņas ļauj iedziļināties cilvēka zināšanu būtībā, raksturot to dabu un pilnīgāk izprast to iegūšanu. Mācīšanās ar izpratni, personisks mācīšanās un zināšanu vērtējums, attieksme kļūst par svarīgāko akcentu mācībās. Uzvedības maiņa mācīšanās rezultātā tādējādi nav definējama kā tiešs process – to pastiprina izpratne un attieksme. Akcents mācībās pārvietojas no iegaumēšanas uz domāšanu. Skolotāju kā ārēja faktora aktivitātes uz skolēna iekšējo, garīgo aktivitāti. [2, 38]
Skolēna mācīšanos nosaka daudzveidīgi faktori. Didaktikā visvairāk pētīti kognitīvie faktori – intelekts kā izziņas spēja, informācijas procesēšanas likumības un loģiskā secība, radošās prasmes. Uz šī pamata tiek veidots mācību process, bet mācīšanos aplūko kā pamatu psihisko procesu un audzinātu īpašību attīstībai. [2, 84]
Žana Piažē kognitīvās attīstības pakāpeniskuma teorija, kuras būtība ir personas attīstības posmam raksturīgu intelekta īpašību (shēmu) veidošanās, rosina secinājumu: izziņas pieredze attīstās no praktiskās un sociālās situācijas diktētas izziņas līdz mērķtiecīgai un koncentrētai izziņas darbībai, skolēni veido savas zināšanas.(..) Mācīšana nevar būt izskaidrojama kā „zināšanu nodošana skolēniem” vai to „ielikšana skolēnu galvās”. [2,39]…
