1.Sabiedrisko organizāciju veidošanās un funkcijas sabiedrībā un valstī.
Visu sociālo kustību pamatā ir sabiedrībā pastāvošie konflikti, opozicionāro apvienību locekļu centieni revidēt sociālo īstenību un likvidēt atsvešinātību. Sociālo kustību galvenā īpatnība ir kritiska attieksme pret pastāvošajiem sociālajiem institūtiem. Taču savu mērķu sasniegšanai tās pārsvarā izvēlas nevardarbīgas formas.
Visā pasaulē pēdējo gadu desmitos ir aktualizējušās tādas cilvēku eksistencei svarīgas problēmas kā apkārtējās vides stāvoklis, enerģētiskie resursi, pārapdzīvotība u.c. Tās savukārt ir apvienojušas daudzus sociāli aktīvus indivīdus. Cilvēkus šajās kustībās vieno neapmierinātība ar politisko sistēmu, vēlēšanās tās organizācijā un funkcionēšanā iedzīvināt jaunus principus.
Decentralizēta kustības vadīšana ir efektīva, ja tā ir pietiekami strukturēta un spēj mobilizēt dalībnieku enerģiju izvirzīto mērķu sasniegšanai. Šai nolūkā, piemēram, tiek izveidota uz vietējo nodaļu vai grupu tīklu balstīta vadības piramīda ar vadītāju rotāciju. Tomēr šādai rotācijai ir savas negatīvās iezīmes. Rotācijas princips ir vērsts pret varas koncentrāciju, dažādu amatu „uzkrāšanos” vienas personas rokās un personības kultu. Taču rotācijas rezultātā var tikt zaudēti spēcīgi un autoritatīvi līderi, no kuriem rezultātā ir atkarīga kustības autoritāte sabiedrībā, ja ne vienmēr iepriekšējo līderu vietā nāk tikpat autoritatīvi. …
