Japānā līdz 7. gs. izplatīta bija folklora - dziesmas, dzeja un mitoloģija.
Līdz brīdim, kamēr netika nodibināti sakari ar Ķīnu, japāņiem nebija savas rakstības. 6. gs. kopā ar budismu Japānā tika ieviesta ķīniešu rakstības sistēma. Sākumā japāņi izmantoja ķīniešu hieroglifus. Tomēr izrādījās, ka fonētiski japāņu valoda diezgan ievērojami atšķiras no tās, kādā runā ķīnieši. Tādēļ 8. gs. japāņi sākotnējās ķīniešu zīmes ievērojami vienkāršoja un aizguva diezgan daudz vārdu, tādējādi bagātinādami savu vārdu un jēdzienu krājumu.
Rakstības izveidošanās lika pamatus klasiskās literatūras radīšanai. Aptuveni 9. - 12. gs. izveidojas jauni literārie žanri. Rodas ar dzeju piesātināta proza, no kuras vēlāk izaug dzejas klasiskā forma tanka. Tradicionālā dzeja jeb "waka", kuru apmēram 6. gadsimtā sāka rakstīt galma aristokrāti. Šis jēdziens "waka" apmēram ap 8. gadsimtu tika lietots kā sinonīms jēdzienam "tanka" .
Tankas izsaka Japānas skaistuma būtību, kurai ir veltīta slavena japāņu rakstnieka Kavabatas Ļasunari runa, saņemot Nobela prēmiju literatūrā. Runa saucas "Japānas skaistums un es". Kavabata Jasunari raksta:"Sniegs, mēness, ziedi, kas simbolizē skaistumu gadalaiku mijā, pēc japāņu tradīcijas ietver sevī skaistumu vispār: kalnu, upju, zāles, koku, bezgalīgo dabas parādību un cilvēka jutu skaistumu.…
