Pašnāvības un to mēģinājumu problēmas Latvijā, to pārvarēšana

Pašnāvības ir izdarītas visos laikos, un, lai arī to cēloņi bieži ir līdzīgi, katrreiz notiekošajam ir sava specifika, sava apstākļu sakritība.
Šī tēma autoriem šķiet ļoti biedējoša. Autoriem tuvu paziņu lokā ir zināmi cilvēki, kas ir gan izdarījuši pašnāvības, gan arī tādi, kas tās darīt ir mēģinājuši. Daudzi autori ir domājuši par faktoriem, kas pamudinājuši šos cilvēkus izdarīt šādu galēju soli. Jāpiebilst, ka visi mums zināmie cilvēki nav bijuši ne alkoholiķi, ne narkomāni un visi bija ģimenes cilvēki ar “it kā” sakārtotu dzīvi… Vēlāk pēc notikušās traģēdijas ir nācies dzirdēt no ģimenes puses visai skarbus vārdus, jo “aizgājējs” uz citu ģimenes locekļu pleciem atstājis ne tikai rūpes par apbedīšanu, cilvēku neizpratni, bet arī visai daudz citu problēmu.
Protams, būtu muļķīgi cilvēkam pārmest izmisumu, apjukumu, u.t.t., bet autori domā, ka tieši sociālajiem darbiniekiem, psihologiem un visvairāk, tuviniekiem jājūt, jāprognozē, jāiedziļinās apkārtējo dvēselēs, jo neviena problēma nav tik liela, lai nevarētu to, ja ne atrisināt, tad vismaz atvieglot. Mūsuprāt, ļoti līdzīga problēma - eitenāzija, jo arī tā ir dzīvības atņemšana. Uzskatām, ka pašnāvība ir amorāla rīcība, taču eitanāziju (brīvprātīgu) var uzskatīt par ētisku lietu. Varbūt, ja būtu atļauta mūsu valstī eitanāzija, pašnāvību skaits samazinātos, jo viena daļa cilvēki pašnāvības izdara, it kā lai atbrīvotu sevi un tuviniekus no slimību izraisītajām problēmām (neārstējamas slimības, traumas, u.t.t.). Tādā gadījumā, būtu iespēja izvēlēties, un “dzīvības un nāves asmens” būtu ārstu profesionāļu rokās, tad gan ar slimnieku, gan ar viņa tuviniekiem strādātu profesionāļi - ārsti, psihologi, u.t.t., mūsuprāt, trauma visiem būtu mazāka nekā pašnāvības gadījumā.
Senos laikos pašnāvnieki netika apglabāti kapsētās, jo pastāvēja uzskats, ka cilvēkam dzīvību ir devis Dievs un Dievam pieder katra Dvēsele, tādēļ nav tiesību atņemt to, kas pieder citam. Dzīvība ir tikai viena un nevienam nav tiesību to atņemt.
Atturēt cilvēku no šāda liktenīga soļa var tikai apkārtējo mīlestība, viņam ir jājūt, ka kāds viņu mīl, ka kādam viņš ir vajadzīgs. Taču tā nav tikai indivīda un viņam tuvo cilvēku lieta, par to jārūpējas visai sabiedrībai.…