Jāņa Jaunsudrabiņa personība atklājas caur dažādiem notikumiem, caur attiecībām ar citiem cilvēkiem.
Autore, izvēloties rakstīt biogrāfisko romānu par Jāni Jaunsudrabiņu, kā primāro izcēlusi aplūkot viņa personību. Tad sekojusi materiāla atlase, protams, iekļaujot arī viņa radošā gara izpausmes literatūrā.
Pagātne pārtop jaunā, atšķirīgā realitātē, grāmata rakstīta trešajā personā, gluži kā stāsts. Protams, kā jau tas raksturīgs vēsturiskajam romānam (biogrāfiskais romāns ir vēsturiskā paveids), tad šeit jāņem vērā, ka pastāv arī izdomājumi un ne viss rakstītais ir patiesība.
Ja analizē valodu, jāatzīst, ka tā neizceļas ar neko īpašu. Valoda ir pat vienmuļa, tā nav izkrāšņota ar spilgtiem epitetiem, metaforām vai citiem tēlainās izteiksmes līdzekļiem.
Lasītājam būtu jārēķinās, ka šī ir biogrāfiskā literatūra, līdz ar to nevar gaidīt bagātīgu valodu vai spraigus sižeta pavērsienus – tas tomēr ir dzīvesstāsts.
…
