Sašutuma, dusmu izvirduma vietā par pāridarījumiem Skaidrīte Kaldupe lieto alegorisku tēlojumu, pati to saucot par izteikšanos pusvārdiem. Viņa atvainojas nākamajām paaudzēm par to, apzinādamās, ka viņas dzejo varētu nesaprast tie, kas nav piedzīvojuši visu to, ko dzejniece pieredzējusi. /”Pusvārdos”, 1997. gada septembrī./.
Dzejnieces dzeju ir interesanti lasīt, jo viņa ļoti brīvi spēlējas ar strofu un pantu izkārtojumu. Liekas, ka viņa pilnīgi nepieturas pantu veidošanas tradīcijām, pat ne tautasdziesmu tradīcijām. Viņa strofas izkārto atkarībā no nepieciešamības izteikt domu. Dzejniecei patīk atkārtojumi. Dažkārt vienu strofu atkārto kā jautājumu vai apgalvojumu vairākas reizes, bet dažreiz tikai dažus vārdus. Piemēram, dzejolī „Radiniekam svešumā” trīs reizes atkārto vārdus „Vai tu vēl...” tā izceļot pamatdomu dzejolī.
Autore labprāt lieto rindu un atsevišķu frāžu atkārtojumus. Piemēram, dzejolī „Īrisi” pirmais un otrais pants sākas ar strofām : „Liegi zilajās jūnija naktīs, kad dārzā tumšzilie īrisi smaržo.”.
Tāpat šis dzejolis ir viens no nedaudzajiem, kurā var atrast atskaņu sabalsojumu rindu beigās, piemēram, naktis – sevis, rīt – pasacīt.
Tomēr kopumā jāatzīst, ka šajā dzejoļu krājumā Skaidrīte Kaldupe nav likusi uzsvaru uz atskaņu un pantu tradicionālu veidošanu.
Kaut gan, lasot Skaidrītes Kaldupes dzeju, it kā pārsvaru ņem emocionalitāte un dabas apdzejošana, visam cauri jūtama dzejnieces kaut pusvārdu izteiktā bezgalīgā dzimtenes mīlestība un savas dzimtās zemes patriotisms, uzticība savai tautai. …
