Demokrātiskā sabiedrība izvirza pedagogiem uzdevumu audzināt un attīstīt vispusīgi harmonisku personību. Apziņai jābūt pilsoniskai un valstiskai. Mācību procesā skolēnu domāšana tiek attīstīta kā zinātniska domāšana. Vecākiem ģimenē ir svarīgs uzdevums audzināt bērnus par sabiedrībai derīgiem pilsoņiem. Bērniem savukārt jāuzņem sevī zināšanas, kuras noderēs dzīvē. Tie ir mērķi, ko mums piedāvā sabiedrība, taču cilvēki nav vienādi un tā rodas jautājumi, uz kuriem ne vienmēr var rast atbildi. [8]
Pedagogu praksē skolotāji aicina skolēnus kļūt par personībām, lai apzīmētu kaut ko īpašu un atšķirīgu. Vecāki vēlas, lai bērni dzīvē ko sasniegtu. Pieaugušajiem ir daudz vēlmju, prasību, noteikumu, bet ne vienmēr mērķis ir viegli sasniedzams. Pieaugušie ir vecāki un pedagogi, kas visvairāk ir kopā ar bērnu. Šiem trim noteikti ir kāda sadarbība, taču jautājums – pozitīva vai negatīva. No tā arī izriet, kāds cilvēks izaugs. Mēs runājam par labvēlīgām un nelabvēlīgām ģimenēm. Šīs sarunas norisinās starp pieaugušajiem, viņu vēlēšanos bērni nesaprot, un ne vienmēr grib saprast. To nosaka dažādi apstākļi – vide, savstarpējās attiecības, iedzimtība un vēl daudzas citas lietas. [11]…
