-
Ziemeļblāzma
Polārblāzma veidojas apmēram 100 km augstumā. Polārblāzmu skaidrā naktī pie debesīm var bieži redzēt atrodoties Ziemeļskandināvijā, Karēlijā, Aļaskā, Kanādā vai Grenlandē. Vienīgi stipru magnētisko vētru laikā polārblāzmu var redzēt arī tālāk dienvidos, tai skaitā Latvijā. Ziņās esmu lasījusi par brīdinājumiem (labā nozīmē) , ka, piemēram, šonakt varēs novērto vāju ziemeļblāzmu, tikai ir vajadzīgas skaidras debesis.
Visbiežāk blāzma ir redzama vēlos rudeņos un ziemā/agrā pavasarī. Oktobris, februāris un marts ir vispiemērotākais laiks ziemeļblāzmas vērošanai. Lielākā ziemeļblāzmas intensitāte ir laikā starp sešiem vakarā un vieniem naktī. Lai pilnībā izbaudītu redzētā skaistumu, vajadzētu izvairīties no pilnmēness un vietām, kurās ir daudz gaismas, jo apgaismojums samazina ziemeļblāzmas efektivitāti un krāsu spilgtumu. …
Polārblāzma (arī ziemeļblāzma jeb kāvi) ir atmosfēras augšējo slāņu (jonosfēras-foto1) spīdēšana, gaisa molekulām mijiedarbojoties ar Saules vēja daļiņām. [1] Skaidrojums, manuprāt, ir diezgan sarežģīts, bet izmantojot uzskatāmas fotogrāfijas to ir vieglāk saprast. Tātad, tā norit sekojoši - Saules vēja atnestā elektronu plūsma sasniedz Zemes magnētisko lauku(foto2), kurš savukārt uztver šos elektronus un šie elektroni magnētiskajā laukā kustas pa spirālveida trajektorijām ap magnētiskajām spēka līnijām.(foto3) Polu tuvumā magnētiskā spēka līnijas sablīvējas. 100 km augstumā(šeit magnētiskā lauka intensitāte ir diezgan liela) elektroni atstarojas atpakaļ atmosfēras augšējos slāņos un uzsāk kustību ap magnētiskā spēka līnijām un kustas pretēji polu virzienam. Šeit elektronu enerģijas ir lielas, tādēļ tie savā ceļā ierosina un jonizē gaisa molekulas. Katrs mirdzošais ziemeļblāzmas stars ir elektronu lavīnas, kas pārvietojas pa magnētiskā spēka līnijām. Jonizētām slāpekļa molekulām mainot struktūru, izspīd ...
