-
Cilvēka skeleta uzbūve un tā īpatnības dažādos vecumos
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| IEVADS | 6 | |
| TEORĒTISKĀ DAĻA | 8 | |
| 1. | KAULS – ORGĀNS, TĀ UZBŪVE | 8 |
| 2. | KAULU SAVIENOJUMI UN LOCĪTAVU VEIDI | 10 |
| 3. | CILVĒKA ĶERMEŅA SKELETS | 12 |
| 3.1. | Skeleta sistēmas funkcijas un iedalījums | 12 |
| 3.2. | Ass skelets | 12 |
| 3.2.1. | Mugurkauls | 12 |
| 3.2.2. | Krūškurvis | 15 |
| 3.2.3. | Galvaskauss | 16 |
| 3.3. | Ekstremitāšu skelets | 18 |
| 3.3.1. | Augšējā ekstremitāte | 18 |
| 3.3.2. | Apakšējā ekstremitāte | 23 |
| 4. | CILVĒKA SKELETA ĪPATNĪBAS DAŽĀDOS VECUMOS | 29 |
| SECINĀJUMI | 32 | |
| LITERATŪRAS SARAKSTS | 33 |
SECINĀJUMI
1. Kauli ir cilvēka skeleta galvenā sastāvdaļa, tos apvienojot, veidojas skeleta (balsta) orgānu sistēma.
2. Lai kauli veidotu cilvēka skeletu kā vienotu veselumu, tos savā starpā savieno audi, tā veidojot divu veidu kaulu savienojumus.
3. Cilvēka skeleta galvenais uzdevums ir noturēt ķermeni vertikālā stāvoklī un nodrošināt iespēju kustēties.
4. Mugurkaula viena no svarīgākajām funkcija ir veidot skeleta asi, līdz ar to rast balstu citām ķermeņa daļām un pasargāt muguras smadzenes.
5. Krūškurvi veido trīs daļas: mugurkaulāja krūšu daļa, 12 ribu pāri un krūškauls.
6. Cilvēka galvas skeletu sauc par galvaskausu, kurš sastāv no 23 kauliem: astoņiem- pāra, septiņiem- nepāra.
7. Evolucionārās attīstības gaitā cilvēka augšējā ekstremitāte ir kļuvusi par tvērējorgānu, līdz ar to kustīgāka.
9. Cilvēka apakšējā ekstremitāte ir galvenais balsta un pārvietošanās orgāns.
10. Cilvēka kauli veidojas un attīstās no piedzimšanas brīža līdz sirmam vecumam.
…
Cilvēka skeletu kā vienotu veselumu veido visi kauli, kuri savā starpā savienojas, pateicoties audiem. Kaulu savienojumi iedalās divās grupās: nepārtrauktie jeb sinartrozes (synarthrosis) un pārtrauktie jeb diartrozes (diarthrosis) (Kalbergs, 1971). Sinartroze ir kaulu savienojumu veids, kurā sprauga starp abiem kauliem nav sastopama, jo aizpildīta ar audiem. Nepārtrauktos kaulu savienojumus iedala trīs apakšgrupās: kaulu savienojumu ar saistaudiem (junctura fibrosa), kas iedalās saitēs (ligamenta), plēvēs (membrana) un šuvēs (suturae), kaulu savienojumi ar skrimšļaudiem (junctura cartilaginea), kam raksturīgākā pazīme ir izturība, kura kombinējas ar ievērojamu elastības pakāpi, un kaulu savienojumi ar kaulaudiem (synostosis), kas izceļas ar vislielāko izturību, taču elastības līmenis ir zems. Diartrozes no nepārtrauktajiem kaulu savienojumiem veidojas embrionālās attīstības gaitā (Kalbergs, 1971). Sarežģītākais un kustīgākais kaulu savienojums ir locītava (articulatio). Sastāvdaļas, kuras atrodamas katrā locītavā ir: locītavas virsma (facies articulares), kura ir galvenais locītavas elements, jo nosaka tās kustību raksturu, locītavas somiņa (capsula articularis), kuras galvenais uzdevums ir savienot kaulus, un tajā atrodas šķidrums – sinovijs, kurš samazina berzi locītavā, jo samitrina tās virsmu, un locītavas dobums (cavum articulare). Locītavas iedalās divās lielās grupās: vienkāršas (articulatio simplex), kuras veidojas no diviem kauliem, un saliktas (articulatio composita), kurās vienu locītavas virsmu veido vairāki kauli, piemēram, pēdas locītava (articulatio pedis) (Kalbergs, 1971).
Atsevišķas atsauces nekvalitatīvas.
