Lasot šīs pasakas mani pārņēma tāda miera un neizsakāmi priekpilna labsajūta. Manuprāt, šīs pasakas rada tādu miera, skaidrības un labsajūtas noskaņu. Tās liek priecāties un liek justies mums bagātiem, jo mums ir daba, saule – visi šis pasaules dārgumi.
„Es gulēju nespēcīgs un saistīts, un man pašam no sevis kauns. Man gribējās sevi aizmirst, es skatījos no sevis prom un redzēju uzartu pakalni. Saule gāja pār kalnu, un jauns puika bez cepures, basām kājām kūleņoja viņai līdz pa kukuržņiem un velēnām, pats nezinādams, kur kājas liek. Spēcīga zemes smarža nāca man atmiņā: zemē ir dzīvība un spēks... ”…
