Mūsdienas saistību tiesību pētīšanā pastāv jautājums – vai ir jāiekļauj vainu, kā ceturto civiltiesiskās atbildības priekšnoteikumu, blakus neatļautai darbībai, zaudējumu esamībai un cēloniskām sakaram starp zaudējumiem un neatļauto darbību? Civillikums vainas sfēru skar 1635.p. 1.d.: „Katrs tiesību aizskārums, t.i. katra pati par sevi neatļauta darbība, dod tam, kam tā kaitējusi, tiesību prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.”
Situāciju padara par sarežģītu vēl tāds aspekts, ka vainas jeb vainojamības jēdziens nav viennozīmīgi definēts. Bijušie PSRS tiesībzinātnieku loka valda doma, ka vainu attiecina uz tiesību subjekta psihisko attieksmi pret tā izdarīto prettiesisko nodarījumu un tām sekām, kas iestājas cietušai pusei. Anglosakšu tiesību lokā vainu skaidro līdzīgi kā jēdzienu „prettiesiska darbība”. Citi autori izšķir to, kā pārkāpējs apzinās un saprata savas darbības vai bezdarbības rezultātus.1 Bet paša attieksme nav galvenais un tā nav vērtējama kopā ar citiem faktoriem, nosakot, vai darbība ir vai nav prettiesiska.…
