Konfūcija mācība Li

Konfūcijs – ir senās Ķīnas lielākais filozofs, ētiski politiskas mācības pamatlicējs, kas izklāstītā grāmata „Luņjui”[4] .
Par paša Konfūcija personību saglabājies ļoti maz ziņu. Taču zināmie fakti ir ļoti ticami un tie ir cieši saistīti ar konkrētā laikmeta reālo dzīvi. Šī parādība dod iespēju izteikt hipotēzi, ka tiešām eksistējis reāls rakstnieks, kurš vadījis īpašas reliģiski filozofiskas un sociāli politiskas skolas izveidošanos.
Saskaņā ar senām tradīcijām Konfūcijs dzīvojis 4.-5. gs.p.m.ē.(pēc ķīniešu hronoloģijas, no 551.-479. gadam p.m.ē.) Par dižgaru atzina jau viņa laikabiedri. Nevienam citam nebija tik daudz skolnieku kā viņam. Un kaut gan viņam pašam neizdevās īstenot visas savas ieceres, ķīniešu tauta uz visiem laikiem piešķīrusi viņam augstāko titulu – Skolotājs.
Viņa senči bijuši aristokrātisku ierēdņu dzimta Lu dalienā, kur tajā laikā valdīja Šanu dinastijas[5] pēcteči. Tieši tādēļ viņa mācību caurstrāvojo dziļa cieņa pret senajiem ķīniešu paradumiem un tradīcijām. Dzīvodams grūtos laikos, viņš visvairāk domāja par ideālu valsti. Viņš meklēja tai piemērotu modeli un atrada ģimenē. Konfūcijs paziņoja, ka valsts – tā ir liela ģimene. Tāpat kā katram ģimenes loceklim ir sava noteikta vieta ģimenē, tā arī katram cilvēkam jābūt stingri noteiktai vietai valstī. Šo būtisko domu Konfūcijs izteicis ļoti lakoniski: „Valdnieks – valdnieks, ierēdnis- ierēdnis, tēvs- tēvs, dēls – dēls.”[6] “Pēc savām iedzimtajām īpašībām visi cilvēki ir radniecīgi. Tie atšķiras viens no otra ar iegūtajām īpašībām… Tikai pats gudrākais zinātnieks un pats lielākais idiots nekad nemainās,” teikts Konfūcija mācībā. Viņš aicināja godāt senčus, atzina Debesis[7] kā augstāku varu, pats sekoja reliģiskam normam, kaut gan nosodīja dažadus tautas reliģiozas paražas, proti šamanismu[8] un zīlēšanu.[9] Konfūcija mācība pārsteidz ar savu pragmatismu.
…