1. Dantes dzejas krājumā esošā noskaņa saistīta ar cīņu starp mīlestību un paškritiku. To veidotais mikslis iejauc lasītāju stāstā, radot vēlmi pašam sajust šīs mīlestības augstāko punktu un atrast ceļu ārpus galvu reibinošajai un sāpīgajai realitātei.
2. Kā galveno tematu dzejas tekstā var minēt mīlestību. Viss šis krājums ir kā viens liels cildinājums patiesai un dziļai mīlestībai, skaistumam un ideālam. Šajos dzejas krājumos mīlestība tiek atspoguļotas gan no pozitīvās puses – kādus labumus tā dod, gan no negatīvās – kādā neprātā un „saslimšanā” tā ieved. (Mīlestība sāka valdīt manā dvēselē, kas tai pakļāvās, un mani pārņēma tā, ka nācās pakļauties visām tās iegribām.)
Visa teksta pamatā ir viens sižets, kurā tiek attēlota autora dziļākā mīlestība pret kādu donnu. Šajā sižetā ir pat iespējams saskatīt prozas tekstam raksturīgo kompozīciju, kuras ievadu var minēt kā iemīlēšanos Beatričē, tam seko sarežģījums – mīļotās precības ar citu, kāpinājums – aizsega izveidošana jeb citas donnas „pielūgšana” un kulminācijā Beatričes nāve. Bet kā atrisinājumu var minēt jauna aizraušanās ar jaunu donnu.
Pa vidu mīlestībai saskatāmi arī nāves motīvi, kuriem ir būtiska nozīme uz galvenā varoņa rīcību. Autors to reizē gan ciena, gan nīst.
Un tad viņš izraudzīja
par rotu debesīm šo sirds skaidrību
un lika lai tai pārtrūkst dzīves dzija:
tam bija žēl šī zieda daiļā, jaukā,
kas plauka zemes pelēkajā laukā.
…
