Pilnīgi cits priekšstats rodas lasītājam, ja viņš iepazīstas ar „Spriestspējas kritikas” „Ievada” otro redakciju. Pirmajai redakcijai raksturīgais (tāpēc ar nolūku tas tekstā atkārtojas divas reizes) visu spriedumu iedalījums trīs klasēs – teorētiskie, estētiskie un praktiskie – pilnībā izzūd no „Ievada” otrās redakcijas. Pat spriežot pēc „Ievada” otrās redakcijas teksta apjoma, kas veltīts teleoloģiskajai un estētiskajai spriestspējai, lasītājs sagaida, ka visa pētījuma centrālā tēma būs tieši teleoloģija, jo autors tai velta galveno uzmanību. Tagad Kants pilnīgi viennozīmīgi apgalvo, ka teleoloģiskie spriedumi vadās pēc patstāvīga transcendentāla principa, kuru nedrīkst pārnest uz citām mūsu augstākajām izziņas spējām (ne uz saprātu, ne prātu). Tāpat kā agrāk šis princips – dabas lietderīgums. …
