Starpkultūru izglītība ir aktuāla ne vien mazākumtautību skolās, bet ikvienā skolā. Proti, mēs dzīvojam multikulturālā sabiedrībā – ikvienā skolā gandrīz katrā klasē mācās kāds skolēns, kas pārstāv citu tautību vai reliģiju, tātad arī atšķirīgu kultūru.
Pastāvot pretrunām starp kultūrām, var rasties dažādi konflikti. Taču kultūrai izsenis bijusi tautu, rasu, visas sabiedrības apvienotājas loma. Turklāt cieņa pret katras tautas nacionālajiem pašapziņas objektiem valsts teritorijā ir ne vien civilizētas valsts pazīme, bet arī politiskās stabilitātes veicinātājs.
Starpkultūru izglītība sniedz izpratni par dažādu etnisko grupu kultūru un vēsturi un sagatavo cilvēku dzīvei vairāku rasu vai tautu sabiedrībā. Īpaši svarīgi tas ir mūsdienu intensīvās migrācijas, globalizācijas un administratīvo robežu maiņas apstākļos. Turklāt atšķirīgu tautību pārstāvji viens otru sastop ne vien skolā, bet arī pa ceļam uz skolu, daudzdzīvokļu māju kāpņu telpās, kafejnīcās, veikalos utt., tāpēc starpkultūru izglītība nepieciešama arī tajās skolās un klasēs, kur mācās tikai vienas tautības bērni.
Mūsdienu sabiedrībā starpkultūru izglītības trūkums rada vairākas problēmas. Piemēram, etnocentrismu – savas nācijas pārākuma sludināšana pār citām nācijām, citu tautību un nāciju noniecināšana un diskriminēšana.
„Esmu nonācis pie secinājuma, ka savstarpējā uztverē daļai latviešu un krievu ir viena kopīga iezīme – gan latvieši, gan krievi viens otru uzskata par nekulturāliem. Tas ir negatīvs stereotips, kas robežojas jau ar aizspriedumu. Tas ir tas, ko Rietumos dēvē par kultūras rasismu – kaut kāda nācija vai tauta sludina, ka tā ir kulturālāka, nekā kāda cita.” [3;50]
…
