Krievija bija galvenokārt lauksaimnieciska zeme, un divas trešdaļas iedzīvotāju bija zemnieki. Viņu vairumam dzīve bija drūma un bezcerīga. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1861. gadā zeme tika pārdota nevis atsevišķiem zemniekiem, bet gan ciema komūnai. Lauksaimnieciskā darba organizācija un zemnieku nabadzība parādīja, ka darba paņēmieni ir atpalikuši un ražošana — neattīstīta, un tādēļ 20. gadsimta pirmajos gados valdīja vispārējs trūkums.
Stagnācija lauksaimniecībā bija krasā pretstatā lielajai rosībai rūpniecībā, kas galvenokārt bija Sergeja Vites (1849—1915) nopelns. Pavisam neievērojams savas karjeras sākumā, Sergejs Vite izauga par ministru, kas vadīja transporta un vēlāk finanšu politiku. Viņa enerģiskajā vadībā 1891. gadā sākās Transsibīrijas dzelzceļa līnijas būvniecība, kas tika pabeigta pēc desmit gadiem. Līdz ar to varēja aizbraukt no Maskavas līdz Klusajam okeānam astoņās dienās. Vite veicināja smagās rūpniecības attīstību — dzelzs, ogļu un naftas rūpniecību, kuģu būvi, ķīmisko rūpniecību, metālapstrādi. Puse no šajās nozarēs ieguldītās naudas bija ārzemju kapitāls (galvenokārt Francijas un Beļģijas); Krievijas valdība arī ieguldīja līdzekļus, izmantojot šim nolūkam ārzemju aizņēmumus un nodokļos ievākto naudu.…
