Ka garantēt personu brīvu kustību Eiropas Savienībā? Kā, apliecinot Eiropas humāno misiju, panākt to, ka dalībvalstis demonstrē lielāku saskaņotību imigrantu un bēgļu uzņemšanā? Kā panākt to, ka noziedznieki neizmanto dažu dalībvalstu tieslietu sistēmas nepilnības? Kā aizsargāties pret teroristu uzbrukumiem?
Šie jautājumi ir delikāti. Vispirms jau tāpēc, ka tie attiecas uz personu tiesībām un skar katra indivīda pamattiesības. Šī tēma ir jūtīga arī tāpēc, ka tā skar jomas, ko dalībvalstis tradicionāli uzskata par daļu no savas suverenitātes. Līdz ar to vēl pavisam nesen ES dalībvalstu sadarbība šajās jomās bija nenozīmīga. Šī sadarbība notika, neiesaistot tajā Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu vai Eiropas Savienības Tiesu.
Tomēr liela iekšējā tirgus izveide, ES pilsonības ieviešana un panākumi personu brīvās kustības jomā, kā arī nepieciešamība apkarot organizēto pārrobežu noziedzību mainīja šo situāciju. Ar tieslietām un iekšlietām saistītie jautājumi pamazām eiropeizējas un to risināšanā arvien vairāk iesaistās Eiropas Savienības iestādes.
Kā tas Eiropā pieņemts, lietas virzās uz priekšu soli pa solim. Pirmais posms – 1986. gada Akts par vienotu Eiropu apstiprina personu brīvas kustības principu visa Eiropas Savienības teritorijā.
Turpmākais pamudinājums ir 1992. gada parakstītais Māstrihtas līgums. Turpmāk ES valstu un valdību vadītāji atzīst, ka tieslietas un iekšlietas ir Eiropas Savienības kompetences atbildība. Priekšlikumi tiek izlemti apbilstoši starpvaldību sadarbības procedūrai – vienprātības princips tiek pieprasīts no Padomes, tomēr minētais princips nav attiecināms uz Eiropas Komisiju, Eiro parlamentu un Eiropas Savienības Tiesu.…
