Stoicisms ir hellēnisma laika filozofijas virziens (jeb skola), kurš aptvēra loģiku, fiziku un ētiku un kura ētiskais ideāls ir gudrais, kas sasniedzis tikumību un neuzbudināmību (apātiju), ko nespēj salauzt ārējie apstākļi, un labprātīgi virzās turp, kur liktenis viņu ved, bet vienīgais ļaunums ir netikums. Radās Atēnās 3. gadsimta p.m.ē. sākumā. Stoicisms kļuva par vienu no populārākajiem filozofijas novirzieniem Grieķijas vēstures hellēnisma periodā un visā Romas impērijas pastāvēšanas laikā, līdz pat visu filozofijas skolu slēgšanai 529. gadā pēc imperatora Justiniāna I pavēles.[4.47]
Vēsture
Starp dažādajām filosofiskajām kustībām pēc Aristoteļa nozīmīga vieta ir STOICISMAM, par kura pamatlicēju tiek uzskatīts Zēnons no Kitijas. [5.54.] Viņš mēdza pulcināt savus piekritējus zem portika,no turienes arī cēlies vārds „stoisks”-grieķu vārds „stoa” nozīmē saules paēnu.[1.138.] Helēnisma pasaules ietvaros tā bija plaša kustība ar dažādām skolām jeb novirzieniem un spēja pulcināt gan vergus, kā Epiktētu,gan valdniekus,kā Marku Aurēliju. Šī kustība pastāvēja ilgi, un to tālāk attīstīja gan grieķu,gan romiešu filosofi.[5.54.]…
