Par labo gribu un morāli.
Tas, kas ir labs bez ierobežojumiem, ir nevis relatīvi, bet absolūti labs. Tāpēc tikumība neapzīmē funkcionālu lietojumu vai atbilstību paražām, tikumiem vai tiesiskajiem pienākumiem, jo visos šajos gadījumos “labo” nosaka apstākļi vai priekšnoteikumi. Absolūti labais ir priekšnoteikums, lai būtu relatīvi jeb nosacīti labais – moralitāte kā personiskā tikumība un politiskais taisnīgums cilvēku kopdzīvē. Labais kā tāds ir tikai laba griba. Labais ir nevis gribas augstākais priekšmets (piem., Aristotelim – laime), bet gan pati griba. Labās gribas saturs ir pienākums, kas izsaka tikumisko prasību imperatīvo formu. Šai imperatīvajai formai ir jēga tikai subjektam, kura griba nav sākotnēji un nepieciešami laba. Piem., Dieva griba ir jau laba saskaņā ar definīciju. Par pienākumu var runāt tikai tur, kur līdzās labajai ir arī ļauna griba. Šāda būtne ir cilvēks.
Ir 3 iespējas izpildīt tikumisko pienākumu: 1) pildīt to saskaņā ar paša darītāja interesēm; 2) pildīt to un darboties atbilstīgi nosliecēm; 3) pildīt pienākumu pienākuma dēļ. Laba griba neatklājas tur, kur pienākums tiek pildīts jebkuros nosacījumos: tāda rīcība būtu nosacīti, nevis nenosacīti laba. …
