Atskatoties vēsturē, 19.gs. I pusē, tautas masu kustības ietekmē tika atcelts dzimtbūšanas smagais, ilgais jūgs Baltijas zemniecībai. Sāka veidoties turīgāka, pārticīgāka tautas daļa, kas iestājās par savām tiesībām un neatkarību, iespējām gūt izglītību. To atbalstīja arī tautas trūcīgā, mazturīgā daļa – ar alkām pēc laimīgākas izglītotas tautas nākotnes gaitā... Ar plašu vērienu un spēku veidojās Jaunlatviešu kustība – ar centieniem attīstīt tautas kultūras un garīgās izglītības darbību. Baltijas muižnieki un mācītāji saprata izglītības dziļo nozīmi, tika atbalstīta doma gatavot tautskolotājus Latvijā. Lai īstenotu šo domu, nolēma atvērt skolotāju seminārus:
Vidzemē, Valmierā (vēlāk pārcēla uz Valku) - 1839.g.
Kurzemē, Irlavā – 1840.g.
Semināru vadītāju – Jāņa Cimzes (Vidzemē) un Jāņa Bētiņa (Kurzemē) centīgā, neatlaidīgā 4 gadu apmācībā skolotāji tika sagatavoti vispusīgam tālākās izglītošanas darbam, bet jo īpaši viņi bija saņēmuši pamatīgu izglītību mūzikā – apgūdami mūzikas teoriju, klavieru, ērģeļu, vijoles u.c. instrumentu spēlētprasmi, kā arī prasmi vadīt kori (pašiem aktīvi dziedot semināru koros).
Nonākot pagastos, pilsētās šie skolotāji-diriģenti – sāka organizēt korus – skolās, dziedāšanas biedrībās...Pieaugot koru skaitam, radās doma par vairāku koru kopīgu koncertēšanu. Šādai Dziesmu izpausme bija krietni spēcīga (viņi saprata, ka šādi kopīgi un līdzīgi pasākumi stiprinās latviešu tautas vienotību un saasināsies cīņa par tautas brīvību un tiesībām), tomēr 1864.g. Dikļos, gadu vēlāk arī Matīšos, Rūjienā, arī Kurzemē – notika pirmie novadu Dziesmu svētki.…
