1989./1991. gada AC-Eiropas revolūcijas ir vēsturiski nozīmīgas un atšķiras no visām iepriekšējām revolūcijām, jo tās gandrīz vienlaicīgi notika lielākajā daļā šī reģiona sociālistisko valstu, tās pavadīja režīmu nomaiņa šajās valstīs; un revolūcijas, kas notika AC-Eiropā 1989./1991. gadā, tiek uzskatītas par salīdzinoši mierīgām un nevardarbīgām, tāpēc tās tiek sauktas par „samta vai maigajām revolūcijām”.1 Vienīgais izņēmums ir Rumānijas revolūcija, kas bija ļoti vardarbīga un kuras laikā tika nogalināti vairāk kā tūkstotis cilvēku. Kā arī pēc 1991. gada 19. augustā notikušā valsts apvērsuma Krievijas PSR sabruka PSRS, un visas bijušās piecpadsmit PSR kļuva par neatkarīgām valstīm.
Pastāv dažādi uzskati, kas bija noteicošie faktori tam, ka šīs revolūcijas notika. Viens no nozīmīgākajiem tiek uzskatīts starptautiskais faktors, piemēram, izmaiņas starptautiskajā vidē, Rietumu masu mediju loma u.c. Cits nozīmīgs faktors bija komunistisko nedemokrātisko režīmu leģitimitātes zudums, kam pamatā bija AC-Eiropas valstu iedzīvotāju neapmierinātība ar represīvo politisko sistēmu, neefektīvo ekonomisko sistēmu un hegemonisko etnisko grupu dominance šajās valstīs, piemēram, krievu (PSRS), serbu (Dienvidslāvija), čehu (Čehoslovākija).2 1989. gada sabiedriskās domas aptaujās, kas tika veiktas ASV, lielākā daļa iedzīvotāju uz jautājumu – kas, viņuprāt, ir visnozīmīgākā A-Eiropas iedzīvotāju vēlme – atbildēja, ka A-Eiropas iedzīvotāji vēlas politisko brīvību; turpretī lielākā daļa Japānas iedzīvotāju uz šo jautājumu atbildēja, ka austrumeiropieši vēlas uzlabot savu dzīves standartu.3…
