Apziņa kā jēdziens radies vēlākajos gadsimtos un, attīstoties filosofijai un psiholoģijai, nostiprinās.
Apziņas struktūras, satura funkcionēšanas likumus un likumsakarības pēta vispārīgā psiholoģija.
Tā ir psihes augstākā attīstības pakāpe, kas ir raksturīga tikai cilvēkam, tā ir grūti interpretējams jēdziens, bet parasti to definē kā apjautu par sevi un ārējo pasauli, kuru cilvēks izjūt un pārdzīvo ikvienā brīdī. Tās ir jūtas un domas, kuras cilvēks spēc apzināties, raksturot un analizēt, lai izmantotu situāciju novērtēšanai, lēmumu pieņemšanai un turpmākai rīcībai.
Apziņa ļauj apzināties sevi kā domājošu būtni, kontrolēt savu uzvedību, situāciju, rīkoties pēc saviem ieskatiem, uzņemties atbildību par savu rīcību, sniedz personiskās identitātes izjūtu, veic adaptāciju, artikulēt valodu, noformulēt doamas un pamatot apgalvojumus, ļauj apzināties pieļautās kļūdas un tās labot.
Ja cilvēks zaudē apziņu, piemēram, noģībst, pazūd kontrole pār sevi, notiek it kā iegrimšana tumsā. …
