Tuneļu veidošana cietā zemē, jeb klintīs, gandrīz vienmēr sevī iekļauj spridzināšanas darbus. Strādnieki izmanto sastatnes, kuras sauc par jumbo, lai varētu ātri un droši novietot sprāgstvielas. Sastatnes tiek pārvietotas pret tuneļa priekšu, un uz tā tiek uzmontēti vairāki urbji, kas iežos ieurbj vairākus caurumus. Caurumu dziļums var atšķirties, atkarībā no iežu tipa, taču parasti caurums ir 10 pēdas (3 m) dziļš un tā diametrs ir tikai dažas collas plats. Tālāk strādnieki šajos caurumos ievieto sprāgstvielas, tuneli evakuē un detonē šīs sprāgstvielas. Pēc tam, kad pabeigts izsūknēt kaitīgās gāzes, kuras radušās sprādziena laikā, strādnieki atkal var ieiet tunelī un sākt ar ratiņu palīdzību nest no tā ārā iežu atlūzas. Pēc tam šis process tiek atkārtots, un strādnieki lēnām virzās uz priekšu, dziļāk iežos.
Karsēšana ar uguni ir alternatīva sprāgstvielu izmantošanai. Šī metode sevī ietver tuneļa sienas sakarsēšanu ar uguni un vēlāk – atdzesēšanu ar ūdeni. Iežu straujās izplešanās un saraušanās rezultātā, ko izraisa piepešās temperatūras izmaiņas, lieli iežu gabali atlūzt no iežu masīva. Izmantojot šo tehniku, tika izbūvēts viens no senākajiem Romas kanalizācijas tuneļiem, Cloaca Maxima.
Ļoti cietu un blīvu iežu kalpošanas laiks mērāms gadsimtos.
…
