Viņš iesaistījās Politbiroja darbā, līdztekus 2 g. esot Maskavas mērs. Šajos amatos iekļuva, pateicoties Gorbačova un Ļigačova aizgādnībai., 1987.g. gan viņu ceļi šķīrās, jo viņi sastrīdējās par to, ka Jeļcina sieva Raisa pārāk aktīvi iesaistījusies valsts lietās, Jeļcinu atlaida no amatiem. Šajā periodā arī norisa viņa strīdi ar Gorbačovu, kur pēc Jeļcina emocionālas rīcības viņam pārmeta politiska brieduma trūkumu, lielākā vērtē tika ņemts KP ģen. sekr. viedoklis. Tas izraisīja naidu pret Gorbačovu un vēlmi atriebties, lai gan vienubrīd viņa dzīvē bija iestājies ļoti smags posms. Jeļcins atguvās un kritizēja lēno reformu gaitu. Tas izraisīja pret politiķi vērstu apmelošanas kampaņu, izmantojot, ka it kā dzērumā esot nokritis no tilta. Šādi un līdzīgi ziņojumi par viņu vēl vairākkārt karjeras laikā.
1989.g. viņš kļuva par Maskavas delegātu AP sastāvā, strauji viņš kļuva arī par tā priekšsēdi, viņu atbalstīja gan konservatīvie un reformisti, tātad viņš lielā mērā bija kompromiss. Šis bija sarežģīts laiks, jo atkāpjoties no part. Vadības, deputāti viņa runas laikā izrādīja lielu neizpratni un sauca to par nodevību, jo uzskatīja, ka tāds līderis taui akūti nepieciešams.…
