Valsts nosaka, ka atvaļinājums nedrīkst būt īsāks par četrām nedēļām, bet tā arī nenosaka maksimālo atvaļinājuma ilgumu. Manuprāt, tas ir tādēļ, lai tiesības nebūtu vispārīgas un noteiktu minimālo atpūtas laiku, kas nepieciešams darbiniekam, lai neaizskartu viņa subjektīvās tiesības. Darbinieks iesniedzot šādu iesniegumu nebūt nepārkāpj subjektīvās vai objektīvās tiesības, jo nav norādīts, ka ikgadējā atvaļinājuma ilgumam ir jābūt tieši četrām kalendārajām nedēļām. Ikgadējā atvaļinājumā netiek ieskaitītas arī svētku dienas, ja tādas iekrīt atvaļinājuma laikā. Šādā veidā valsts vēlas panākt vienlīdzību un subjektīvās tiesības sadarbojas ar objektīvajām. Manuprāt, nebūtu godīgi, ja šāds teikums nebūtu iekļauts likumā, jo tas radītu nevienlīdzību darbinieku vidū. Objektīvās tiesības rūpējas par sabiedrību un vienlīdzību kopumā nevis par katru indivīdu, kas arī ir saskatāms šajā likuma pantā.
Manuprāt, ievads tiesību zinātnē ir ļoti svarīgs un kalpo par pamatu sekmīgai mācību apguvei.
…
