Direktīvas ir visvairāk lietotais Eiropas Savienības aktu veids, kura īstenošanā piedālās gan Kopiena, gan dalībvalstis. Eiropas Savienības institūcijas, izdodamas direktīvu, nosaka sasniedzamo mērķi, savukārt dalībvalstu uzdevums ir izvēlēties vispiemērotākos līdzekļus šī mērķa savlaicīgai sasniegšanai.
Dalībvalstu pienākums ir ne tikai precīzi ieviest direktīvu prasības, bet arī „nodrošināt Komisiju ar visu nepieciešamo informāciju par tiem līdzekļiem, kas ir izvēlēti direktīvas īstenošanai”. Tāpat dalībvalstu pienākums ir nacionālo tiesību aktos norādīt, kuras direktīvas prasības konkrētais akts ievieš.
No Līgumā dotās direktīvu definīcijas izriet, ka tās tikai nosaka dalībvalstu tiesību aktu mērķus. Taču atsevišķos gadījumos Eiropas Kopienu Tiesa arī uz direktīvām attiecina tiešās iedarbības principu.
Eiropas Kopienu Tiesa nodala vertikālo un horizontālo tiešo iedarbību. Vertikālā tiešā iedarbība nozīme, ka indivīdas var atsaukties uz Eiropas Savienības tiesību normu un prasīt, lai valsts institūcijas izpildītu savus pienākumus. Vertikāla tiešā iedarbība piemīt daudziem Līguma pantiem, un tas arī saprotams, jo Līgums noslēgts, valstīm uzņemoties noteiktus pienākumus.vertikālā tiešā iedarbība var būt arī citām Eiropas Savienībam tiesību normām, ja tās ietver pienākumus dalībvalstīm. Indivīdi var atsaukties uz direktīvām, ceļot prasību pret organizācijām vai institūcijām, kuras pakļautas valsts kontrolei vai kurām piešķirtas īpašas pilnvaras, lai tās valsts uzraudzībā varētu sniegt sabiedriskus pakalpojumus.
…
