1.13.-15.gs
Rīgas pilsēta sāka veidoties Daugavas labajā krastā, kur Daugavas atteka Speķupe, atduroties pret Kubes kalnu, meta loku uz Daugavu. Šo attekas daļu (no pagrieziena pie Kubes kalna) sauca par Rīgu. Pie Daugavas tā veidoja paplašinājumu, t.s. Rīgas ezeru, kur bija arī Rīgas pirmā osta. Pēc arheoloģiskām ziņām jau 2.gs Daugavas tirdzniecības ceļa R galā pastāvējusi nozīmīga tirdzn. apmetne.
Baltijas jūras A piekraste ar peļņas izredzēm vilināja vācu tirgotājus. Viņi centās nodibināt tiešas tirdzn. attiecības ar Baltijas jūras A piekrasti un kļūt par A-Eiropas un R-Eiropas tirgotāju starpniekiem. Lai to realizētu bija nepieciešams sagrābt A-Eiropas upju ietekas Baltijas jūrā.
1128. gada 24. jūlijā pie Rīgas kalna notika vēsturiska kauja, kurā lībietis Imauts nodūra bīskapu Bertoldu. Latviešu Indriķa hronikā minēts Rīgas ciems un pavēstīts, ka šā ciema laukā tika celta pilsēta. Bīskaps Alberts 1201. gadā pārcēla savu rezidenci no Ikšķiles uz Rīgu, 1202. gadā ieradās arī vācu namnieki. Politisko varu pilsētā ieguva bīskaps un to pārstāvēja viņa iecelts fogts. Vācu tirgotājiem piešķīra Gotlandes tiesības.
Rīga kļuva par bāzi vācu agresijām pret Baltijas tautām. Pēc 1201. gada tautu un to sabiedroto karagājieni tika vērsti pret Rīgu. Rīgai vairākkārt uzbruka lībieši. Karagājienā uz Rīgu devās arī Polockas kņazs, taču šis uzbrukums bija nesekmīgs.…
