Man, kā lasītājam, kas nav pieradis pie Apgaismības laikmetā radītas literatūras lasīšanas, acīs krīt izteiktā didaktika, kas gluži vai ar pirkstu tev prātā iebaksta svešas atziņas. Taču, lūkojoties no cita skatupunkta, Stendera dzejā var atrast to, kā bieži trūkst tiem rakstniekiem, kas dzīvo manā laikā. Stenderam bija skaidrs, ko un kāpēc rakstīt. Viņš literatūru izmantoja kā darbarīku, ar ko nodot savas zināšanas tālāk tiem, kuriem viņa grāmatas bija vienīgais ceļš, kā pie zināšanām tikt. Tā nav pašmērķīga tīksmināšanās par savu prasmi veikli sarindot vārdus, tiekšanās pēc vietas „inteliģentu” sabiedrībā, atzinība vai vara, kas lika viņam rakstīt. Stenders caur saviem darbiem mēģinājis savu lasītāju pārveidot, izmantojot visus zināmos mācīšanas paņēmienus. Lappusēs iedvesis savus uzskatus par lietu kārtību, cilvēka dabu un pasauli, viņš formējis lasīt un zināt kāra latvieša uzskatus gadu desmitiem ilgi. Un, šķiet, būtu augstprātīgi izdarīt spriedumus par viņa par viņa uzskatu pareizumu tagad, kad mūsu dzīves šķir vairāki gadu simti.…
