Ojārs Vācietis bija nopelniem bagāts visas latviešu tautas dzejnieks ar pļavu ziedu apreibinātu sirdi, tautas mīļumu un gudrību acīs.
Vācieša dzeja ir tieša, skaudra, domām un izjūtām bagāta. Tā nemeklē aplinkus ceļus, bet atklāti izsaka savas domas, aizstāv patiesību, nosoda gļēvumu, melus, nodevību. Dzejnieks nemitīgi lauzies tālāk, meklējot jaunus apvāršņus, palīdzēdams daudziem cilvēkiem labāk izprast sevi un citus, mainīgo un pretrunīgo īstenību. Vācieša pasaule viscaur ir sadalīta krasos pretstatos, atrodas mūžīgā disharmonijā un brāzmainā kustībā. Viņa literāro mantojumu caurvij pasaulīgi jautājumi par to, kā tad ir pareizi jādzīvo un vai tas vispār ir iespējams – pareizi dzīvot? Tie ir mūžīgi jautājumi, kurus atbildēt nozīmētu atrast patiesību, kura nav atrodama. Viņa dzeju vadīja intuitīva prasība pēc patiesīguma. Ojāra Vācieša liriskais varonis tiecās pēc sevis un savas personības izpratnes, vēlmes attīstīties garīgi un iet tikai uz priekšu, izkopt raksturu, zināt to, kas bija, ir un kas vēl tikai nāks:
„Es skatījos tajā laikā,
kad vēl manis nebija,
lai redzētu to laiku,
kurā manis nebūs vairs.”…
