Monētu depozīts ir naudas pārpalikums, kas tiek izņemts no apgrozības, rūpīgi iesaiņots un noglabāts briesmu gadījumā vai nebaltām dienām, kā arī uzkrājot. Depozīts ir savdabīgs naudas apgrozības momentuzņēmums, vienlaikus arī kāda vēstures posma hronika, ko visprecīzāk lasa numismāti.
Jebkura zinātne, tai attīstoties, pārdzīvo vairākus neapejamus etapus. Tas attiecas arī uz numismātiku (latīņu val. numisma – monēta), ko tradicionāli definē kā mācību par monētām. Kolekcionēšanas ‘‘mode’’, kas 14. – 15. gs. sāka izplatīties Vakareiropā, sasniedza arī Baltiju. Turklāt līdztekus numismātiskā materiāla vākšanai un krāšanai aizsākās sistemātisku kolekciju veidošana un aprakstīšana.
Livonijā (tagadējā Latvijas un Igaunijas teritorijā) kaltās monētas pirmais jau 1753. gadā aprakstījis Johans Gotfrīds Arnts. Numismātikai nedaudz pievēršas Baltijas novadpētnieks Johans Kristofs Broce. Viņa sagatavotā ‘‘Dažādu Vidzemes pieminekļu, skatu, monētu, ģerboņu u.c. krājuma’’ divus sējumus veido monētu apraksti ar zīmējumiem, pieminēti arī vairāki monētu depozītu atradumi.…
Pirms došanās iepirkties noteikti apskati savu naudu! Monētas un banknotes ir tikai metāla ripiņas vai papīra lapiņas, tomēr veikals pieņem tās kā maksu per derīgām, vērtīgām precēm. Nauda ir zīmes, kuras cilvēki apmaina pret precēm, par kuru vērtību tie ir vienojušies. Visā pasaulē kā nauda ir kalpojuši visdažādākie priekšmeti. Nav arī svarīgi, ko lieto kā naudu, ja vien visi ir vienojušies par tās vērtību. Ir ļoti skumji, ka daudzi slikti cilvēki izdara noziegumu un naudu vilto. Daudzas no pirmajām monētām izgatavoja no dārgmetāla – zelta un sudraba, bet 11. gadsimtā Ķīnā pirmo reizi parādījās papīra naudaszīmes! Par rituāla monētām var secināt to, ka agrāk cilvēki bijuši ļoti māņticīgi. Ļoti sena nauda pārsvarā tiek atrasta kapavietās, Latvijā un arī ārpus tās. Rituāla monētas izmantoja, jo uzskatīja (pēc kristietības) tā, ja kapavietā uz cilvēka ir nolikta monēta, tad to uzskatīšot kā samaksu Svētajam Pēterim par paradīzes vārtu atvēršanu.
