Kad hipotēze ir pārbaudīta, pētnieks izdara secinājumu – vai nu hipotēze ir apstiprinājusies, vai nav.( Hipotēze-Hipotēzes pārbaude( fakti, pierādījumi, eksperimenti)-Secinājumi ). Zinātnes parasti iedala dabaszinātnēs un sabiedriskajās zinātnēs. Abu zinātņu domāšanas procesi pamatos ir vienādi, tikai dabaszinātnēs vairāk izmanto eksperimentus un aprēķinus, sociālajās zinātnēs – idejas, faktus, statistiku, aptaujas. Līdz ar to dabas zinātņu secinājumi ir precīzāk formulēti, bet sociālo – ir daudz brīvāki un dažkārt arī pretrunīgi. Filozofiskā domāšana parasti sākas ar jautājumu par kādas parādības būtību. Tad seko iekšēja filozofa apcere jeb refleksija – kā uz šo problēmu var skatīties, kādas pretrunas tā atklāj, ko par to teikuši citi domātāji, kas varētu palikt nezināms un nesaprotams. Filozofu domu gaitu parasti noslēdz atzinumus, kas par izvirzīto jautājumu varētu būt skaidrs un par ko varētu turpināties diskusijas ( Problēma-Apcere(refleksija)-Atzinumu kopa). Tāpēc mēs varam teikt, ka filozofiskajai domāšanai ir raksturīgi : *nemeklēt apmierinājumu ikdienas vajadzībām, bet skatīties uz problēmu plašāk, *jebkuru problēmu apcerēt pēc iespējas daudzpusīgāk, *mazāk pierādīt, vairāk- analizēt , *nedot gatavas atbildes, bet tikai norādīt uz iespējamiem patiesības meklējuma ceļiem.…
