1721.gadā Rīgas, Vidzemes un Ziemeļigaunijas pievienošanu Krievijai noteica Nīštates miera līgums ar Zviedriju.
Tajā fiksēti arī Vidzemes muižniecības padošanās noteikumi: cars Pēteris apstiprināja Sigismunda II Augusta privilēģiju un atdeva atpakaļ redukcijas laikā vācu muižniekiem atņemtās muižas. Savukārt Landrātu kolēģija ieguva ļoti lielu nozīmi Krievijas Vidzemes guberņas pārvaldē.4
Landtāgu sastāvs visur nebija pilnīgi vienāds. Vidzemes (cietzemes) landtāgā obligāti piedalījās visi muižnieki vecumā no 21 līdz 60 gadiem, kuriem Vidzemē piederēja bruņniecības muižas īpašumā jeb normas tiesībām; muižnieki, kas bija vecāki par 60 gadiem varēja piedalīties landtāgā, bet tas viņiem nebija obligāti. Tāpat arī varēja piedalīties vai nepiedalīties landtāga sēdēs muižnieki, kas gan bija ierakstīti matrikulā, bet kuriem nebija bruņniecības muižas ne īpašumā, ne uz nomas tiesībām. Bez tam pēdējiem landtāgā nebija balsstiesību. Tādiem Vidzemes muižniekiem, kuriem piederēja bruņinieku muiža, bet kuri paši nebija imatrikulēti (piemēram, muižu nopircis kāds pilsētas birģeris), balsstiesības bija tikai nodokļu jautājumos. Rīgas pilsētai bija tiesības sūtīt landtāgā divus deputātus no pilsētas domniekiem, bet tiem par abiem kopā bija tika viena balss.5
…
