„Alaines muižas dārzā šur tur starp biezajiem zaļumiem mirdzēja baltās maija rozes. Arī kaktā, kur dārznieka mājas sarkanā siena sadūrās ar augsto sētu, liels stāvēja pilnos ziedos. Garš, kupls zars sniedzās līdz pat atvērtam logam un piemetās pa reizei viegli, viegli pie viņa rūtīm.”
Kristīne atnākot no baznīcas secināja, ka ārā ir ļoti silts. Pirmais ko vecā vešeriene jautāja bija tas cik tālu Akmentiņš Kristīni bija pavadījis, jo tā ļoti cerēja, ka Kristīne nāks pie prāta un piekritīs precībām ar Akmentiņu, jo tad viņām dzīve būtu nodrošināta. Bet Kristīne pati nezin kādēļ viņai ir tāds naids pret Akmentiņu.
Pie pusdienu galda sēdēja sulainis, kučieris staļļu puisis Edgars un Kristīne. Edgaram bija visai slikts dzīvesveids, jo viņš regulāri bija sastopams krogā un mājās nāca piedzēries. Kristīne mēģināja viņu uzvest uz pareizā ceļa, bet nekā tas neizdevās. Pie galda sulainis ieraudzījis Edgaru atcerējās, ka barons licis pateikt, lai Edgars uzvedoties klusāk, jo tas pārāk skaļi cērtot ciet meitu istabas durvis. Edgars par šo aizrādījumu palika dusmīgs, jo viņš atkal nebija turējis vārdu, ko bija devis Kristīnei.
Svētdienas vakarā ap pieciem bija norunāts iet uz skolu dziedāt, bet tā kā barons ēda tikai četros Kristīne tikai piecos varēja iet. Ieejot savā istabā viņa ieraudzīja, ka Akmentiņš atnācis.…
