Kur ir mīlestība? Vai tā paslēpusies okeāna dzelmē vai debess tālumā? Varbūt tā iemitusi kārtējā opija devā? Vai tā tomēr mājo Nezināmajā?
Ziemeļnieka dzeju caurvij mīlas ilgas un tieši šie mīlestības meklējumi arī ir darba pamatproblēma. Lai gan krājums „Naktis” ir pilns ar neremdināmām pasaules sāpēm un grūtsirdības, jo tapis neilgi pirms dzejnieka nāves, tam cauri tāpat stipri jaušama Ziemeļniekam tik ļoti raksturīgā mīlestības apdziedāšana. Tas ļoti pamanāms viņa dzejolī „Mīlestība”, kurā sniegts vispārējs šo jūtu raksturojums.
Tā vizuļo kā pērle krokās,
Tā klusiņām kā lietiņš līst;
Tā smaržodama tavās rokās
Kā roze iedegas un vīst.
Par to, kāpēc Ziemeļnieks tā arī savu mīlestību neatrada, varētu spriest daudz… Varbūt vaina bija atkarībā, varbūt bailēs no sabiedrības, jo viņam daudz labāk par būšanu kopā ar citiem cilvēkiem patika pabūt vienatnē, varbūt viņš savu mīlestību jau bija atradis, Leontīnē vai mistiskajā Beatrīsē, kura tiek pieminēta vienā dzejolī gandrīz pašās krājuma beigās.
Ziemeļnieks ir risinājis arī problēmu par to, vai tiešām dzeja ir aprijusi viņa dvēseli. Kā ir teicis Čaks: „Ziemeļnieka dzeja apēda viņa sirdi, visu viņa īso un satraukto mūžu, jo tas savai dzejai ziedoja ne vien savu talantu un prātu, bet arī visas savas jūtas un instinktus.”…
