Šinī darbā es centīšos atveidot to ainu, kāda man ir radusies pētot materiālus par doto tēmu. Raksts nepretendē uz apjomīgu un pilnīgu jautājuma apskatu, bet saturēs pamattēzes no man simpatizējošām teorijām. Jau iepriekš varu teikt, kāpēc man daŽas teorijas ir tuvākas per citām. Pamatā tas ir saistīts ar skata dziļumu, kādā tās aplüko personības fenomenu. Ar šo es saprotu, ka pētnieki nevis cenšas aprakstīt personību, bet gan meklē tās avotus, un cenšas izprast tās iekšējās likumsakarības, dinamiku. Neapšaubāmi personība ir jāpēta kontekstā ar vidi, kurā cilvēks eksistē (vēsturisko, politisko, ekonomisko sistēmu) kā arī sociālajā attiecībā, kurās cilvēks dzīvo. Taču daudzi pētniecības virzieni, manuprāt, personības fenomenu skata pārāk vienpusēji, virspusīgi, un neskata to kontekstā ar vidi. Tādi man liekas mēģinājuimi tipoloģizēt personību pēc fiziskās konstitücijas, biheiviorālā un kognitīvā pieeja jautājuma izpētei.
Personības tipus pēc konstitücijas mēģināja izdalīt Krečmerd un Šeldons. Viņu teorija balstās uz pieņēmumu, ka daŽādiem konstitücijas tipiem – astēniskajam, atlētiskajam un stēniskajam, ir raksturīgas noteiktas personības iezīmes. Atlētiskajam tipam viņi piedēvēja dinamiskumu, dominēšanu, sabiedriskumu, bet stēniskajam (tendence uz korpulenci) – miermīlību, līdzsvarotību. Šī teorij tiek kritizēta ar to, ka autori uz attiecīgajiem konstitücijas tipiem ir projicējuši sociālos stereotipus. Piemēram Šķiet pieņemamāk, ka līderis ir atlētisks, spēcīgs vīrietis, nevis vājš un trausls vai omulīgs korpulents vīrelis. …
