Pareizi izprotot dramaturģijas specifiku, Blaumanis savas lugas veidojis, notēlodams tādus notikumus, kur daudz darbības, attīstības. Pareizi viņš uztvēris arī, ka attīstība noris pretstatu cīņas rezultātā. Tā, reālistiski atklājot dzīves dialektisko attīstību, Blaumaņa lugas ir dramatiskas: to raksturi parādīti nemitīgās pretrunās, sižets visnotaļ balstīts uz konfliktiem, uz jaunā cīņu pret veco.
Piemēram, „Pazudušajā dēlā” Krustiņš atrodas nepārtrauktos konfliktos ar visiem, ar ko vien viņš satiekas – ar tēvu, māti, Ilzi, Matildi, pats ar savu sirdsapziņu un visu dzīvi, - un tādēļ ir stipri dramatisks tēls. Tāpat „Indrāni” izveidoti. visnotaļ pamatojoties uz pretēju mērķu, pretēju raksturu cilvēku, galvenokārt tēva un Edvarta savstarpējām pretrunām. Ar šo pamatkonfliktu, ko nosaka ideja, ka kapitālistiskās sadursmes sagrauj patriarhālās, cieši saistās arī mazāk nozīmīgie; tā viss sižets balstās uz konfliktiem. …
