Pēc Fuko domām „[p]ats termins „seksualitāte” ir parādījies vēlu, 19. gadsimta sākumā. Šo faktu nevajadzētu nedz novērtēt par zemu, nedz arī pārspīlēt tā nozīmi, tas liecina ne tikai par vienkāršu leksikas nomaiņu; (..) Vārda lietojums iedibinājās saistībā ar citām parādībām: dažādu zināšanu novadu attīstību (ietverot tiklab bioloģiskos vairošanās mehānismus, kā arī individuālās un sociālās uzvedības modeļus); tādu daļēji tradicionālu, daļēji jaunu noteikumu un normu ieviešanu, kas pamatojās reliģiskās, juridiskās, pedagoģiskās, medicīniskās institūcijās; arī ar pārmaiņām tajā veidā, kādā indivīdi tiek novesti pie tā, ka piešķir jēgu un vērtību savai uzvedībai, saviem pienākumiem, savām baudām, savām jūtām un sajūtām, saviem sapņiem.”1
Tātad ar jēdziena „sekss” un „seksualitāte” palīdzību tiek rasta iespēja pārgrupēt bioloģiskas funkcijas, sajūtas, uzvedību un baudas, anatomiskos elementus, ļaujot darboties fiktīvajai vienībai kā avotam. Baudas noslēpums, tajā visuresošā jēga tiek atklāta un paverdzināta. Sekss/seksualitāte funkcionē kā vienīgais apzīmētājs un kā universāls apzīmējamais. Šis jēdziens ir ļāvis apvērst varas attiecību pret seksualitātes izpausmēm un devis iespēju atklāties tai nevis pozitīvajā attieksmē pret varu, bet gan kā iestiprinājušos nereducējumā un specifiskā instancē, ko vara tiecas pakļaut.
Fuko uzskata, ka sekss/seksualitāte ir punkts, kas apvieno varas divas asis, gar ko arī attīstījusies visas dzīves politiskā tehnoloģija.
…
