„Annīt? Annīt! Kā tad tu te gadījies?“ viņa uztraukti jautāja, bet es nedusmojos par daudzajiem jautājumiem, ko viņa tūlīt uzdos. Es piegāju klāt un apķēru viņu un iedevu buču uz viņas krunkainā, bet smaržīgā vaiga. Oma, protams, uztraucās un runāja vienā runāšanā, bet es tikai smaidīju un māju ar galvu. Mēs pagriezāmies un gājām mājup. Kaut kas mani it kā sauca. Atskatījos un manu acu priekšā bija tas pats ceļmalas akmens. Es pamāju un likās, ka tas pamāj man pretī. Sapratu, ka nu viņš atkal gaida kādu nomaldījušos ceļinieku, kuram piedāvāt atpūtināt kājas.
Es noteikti kaut kad pie tevis atnākšu, noteikti…
…
