Postmodernajā laikmetā vārdu „radošs” var dzirdēt visapkārt – to var izlasīt laikrakstos, dzirdēt televīzijā, radio, intervijās utt.- tomēr visbiežāk dzirdam to vidē, kur būtiska ir virzība uz priekšu un aktivitāte, piemēram, mācību/skolas vidē un darba vidē. Vārds „radošs” vairumam cilvēku saistās ar mākslas pasauli, un tāds arī bija dominējošais uzskats līdz 21. gadsimtam, tādēļ „radoša personība” tiek uztverta galvenokārt kā mākslinieks pats vai kā īpašība/iezīme, kas piemīt cilvēkam, kas ir saistīts ar mākslas vidi, lielākoties mūziķi, mākslinieki, skulptori, rakstnieki, aktieri, arī kritiķi, u.c., bet vai šāds uzskats ir pareizs (ka radoša personība var būt tikai mākslinieks)?
Manuprāt, lai varētu atbildēt uz jau uzdoto jautājumu un arī citiem, kas saistīti ar jēdziena „radoša personība” labāku izpratni, svarīgi ir palūkoties uz pašu vārdu „radošums” vai „radošs” – ko tas sevī ietver un cik plašas ir tā robežas.…
