Jebkurš mēģinājums aptvert politiskās varas koncepciju, atklāj daudzas dažādas un pretrunīgas nozīmes. Viens no tām būtu konceptualizēt Maksa Vēbera un Hannas Arendtas nostājas. Makss Vēbers varu izprot kā kāda indivīda vēlmju realizēšanu, kā kaut ko, kā realizēšanai var piemērot arī spēku. Savukārt, Hanna Arendta izprot varu kā “ runāšanu un darbošanos koncertā”.
Transitīvās varas pamatmodelis sastāv no viena cilvēka gribas subordinācijas pār otru cilvēku. Tā ir arī klasiskā izpratne par varu kā tādu. Ieskicējot galveno šī modeļa domu, tā izklausītos šādi: A panāk, ka B izdara ko tādu, ko viņš savādāk pats nebūtu darījis, dažkārt arī pret B gribu. B nevar rīkoties pats pēc savas gribas, jo viņa griba ir atkarīga no A gribas. Tomēr vara nav iespējama bez opozīcijas, citādi tas būtu tīrs spēks un vardarbība. Pat, ja viena varas pozīcija dominē pār otru, tā vienmēr atdurās pret pretvaru. Simetriskās varas attiecībās, virsvara tiek cienīta. Simetriskās attiecībās A un B veido zināmu balansu varas attiecībās. Istitucionalizēta transitīvā vara, gluži kā neinstucionalizēta transitīvā vara lielākoties izpaužas tieši, proti, caur politiskajiem aktieriem. Bet var izpausties arī netieši.…
