1919.
3. janvārī Rīgā ienāca 6. Latviešu strēlnieku pulks.
13. janvārī Rīgā sanāca 1. padomju kongress, kas pieņēma Padomju Latvijas konstitūciju, pēc kuras Latviju nosauca par Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku (LSPR).
Notika nacionalizācija.
Uzsāka „sarkano teroru” pret vācu tautības pārstāvjiem.
Lauku iedzīvotāji apvienojās „zaļajā armijā” un sāka partizānu karu pret padomju varu.
16. janvārī pie Lielauces muižas notika Oskara Kalpaka pirmā kauja, kur atsita boļševiku uzbrukumu.
Latvijas Pagaidu valdība atkāpās uz Liepāju.
Fronte nostabilizējās pie Ventas.
Boļševiku neieņemtajā daļā (Liepāja, Grobiņa, Aizpute) vara bija vācu karaspēka pavēlniecības rokās.
No 8. armijas brīvprātīgajiem izveidoja dzelzsdivīziju, kas kopā ar vācbaltu landesvēru veidoja armijas kodolu.
Februārī par vācu armijas virspavēlnieku un Liepājas gubernatoru kļuva ģenerālis grāfs Rīdigers fon der Golcs.
Latvijas Pagaidu valdība nejauši atklāja Heinriha fon Strika sazvērestību, kuras mērķis bija izveidot Baltijas hercogisti.
Ar Igauniju izveidoja Ziemeļlatvijas brigādi, ko komandēja pulkvedis Jorģis Zemitāns, kas bija pakļauts igauņu armijas virspavēlniekam ģenerālim Johanam Laidoneram.
…
