Dzīves filozofija veidojās 19. gs. 2. pusē, bet lielāko uzplaukumu sasniedza 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā. Mani pārsteidz tas, ka šāds filozofijas virziens izveidojās tik vēlu, jo cilvēki dzīvo uz Zemes jau ārkārtīgi ilgi. Tikai 19. gs. cilvēki aizdomājās, ka lielākais mācītājs ir pati dzīve. Dzīves laikā mēs iegūstam pieredzi caur dažādiem pārdzīvojumiem. Pieredze un pārdzīvojumi, kā arī dvēsele, dzīves redzējums ir ļoti būtiski filozofijas jēdzieni.
Pirmais, kurš pievēršas dzīves filozofijai ir Frīdrihs Nīče. Viņš uzskatīja, ka visa mācība ir dzīve un nevis kāds izdomāts absolūts, es viņam piekrītu. Bet nepiekrītu viņa uzskatam, ka Dieva nav. Manuprāt, Dievs vienmēr ir kopā ar mums, cilvēkiem, lai arī kādi mēs būtu. F. Nīče izvirzīja arī vairākus citus principus: pārcilvēks – cilvēks, kas ir attīstītāks par pārējiem (tam es piekrītu, ka visi cilvēki nevar būt vienlīdz attīstīti un domāju, ka ir arī cilvēki, kuriem piemīt, varētu teikt, pat pārcilvēka spējas), viņa principi ir arī – varas griba, mūžīgā atgriešanās u.c.
…
