Teātris ir sava veida sabiedriskās domas, esošo aktualitāšu spogulis. Referāta mērķis ir parādīt kā teātra repertuārs atspoguļo pastāvošo politisko kontekstu un sabiedrības vietu tajā. Laika periodi ir – Latvija PSRS sastāvā ( 1945 – aptuveni 1980. gadu vidus), atmodas laiks (1980. gadu vidus – 1991) un mūsdienas (1991 – šim brīdim).
Kaut arī teātrim ir jārunā par sabiedrības reālajām problēmām, tomēr, ja valstī pastāv totalitārais režīms, kā tas bija padomju periodā, teātra repertuārā ir cenzūra un tas ir pakļauts ideoloģiskajām prasībām. Latvijai esot PSRS sastāvā teātra režisori pamazām sāka izmantot Ēzopa valodu – metaforu un līdzības valodu, tādejādi cenšoties runāt par sabiedrībai aktuālām tēmām nevis veikt tikai propagandas uzdevumu.
Atmodas periodā teātra izrādes arvien vairāk sāka runāt par Latvijas vēsturei svarīgām, agrāk noklusētām tēmām un arī par tautas sacelšanos pret varu.
Mūsdienās – demokrātiskā Latvijā, cenzūra, protams, vairs neeksistē un teātra repertuārā pastāv daudzveidība. Daudzas lugas mūsdienās atspoguļo latviešiem sāpīgas un svarīgas sociālas tēmas.
Referātā tiek izmantotas Silvijas Radzobes grāmatas par Latvijas teātri 70. gados un 80. gados. Lilijas Dzenes grāmata par Drāmas teātri un Ineša Feldmaņa grāmata par Latvijas vēsturi 20. gadsimtā. Kā arī teātra izrāžu recenzijas no laikraksta “Literatūra un Māksla” un žurnāla “Teātra Vēstnesis”.…
