• Klātesamības transcendence kā cilvēka antropoloģiskais pamats M.Heidegera lekcijā "Kas ir metafizika?"

     

    Referāts7 Filosofija

Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 07.12.2011.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 5 vienības
Atsauces: Nav
  • Referāts 'Klātesamības transcendence kā cilvēka antropoloģiskais pamats M.Heidegera lekcij', 1.
  • Referāts 'Klātesamības transcendence kā cilvēka antropoloģiskais pamats M.Heidegera lekcij', 2.
  • Referāts 'Klātesamības transcendence kā cilvēka antropoloģiskais pamats M.Heidegera lekcij', 3.
  • Referāts 'Klātesamības transcendence kā cilvēka antropoloģiskais pamats M.Heidegera lekcij', 4.
  • Referāts 'Klātesamības transcendence kā cilvēka antropoloģiskais pamats M.Heidegera lekcij', 5.
  • Referāts 'Klātesamības transcendence kā cilvēka antropoloģiskais pamats M.Heidegera lekcij', 6.
  • Referāts 'Klātesamības transcendence kā cilvēka antropoloģiskais pamats M.Heidegera lekcij', 7.
  • Referāts 'Klātesamības transcendence kā cilvēka antropoloģiskais pamats M.Heidegera lekcij', 8.
Darba fragmentsAizvērt

Vai gan pasaules radīšanas mītiem nav izrādījusies taisnība? Šķiet, ka Nekas ir visa sākums un gals, un varbūt tieši tāpēc, sākot šķetināt Heidegera lekciju „Kas ir metafizika?” bija skaidrs, ka atšķetināt antropoloģisko esamības aspektu būs grūts uzdevums, jo tas tiktāl sapinies šīs lekcijas aplūkotās problemātikas metafiziskajos tīklos, ka lai arī ir skaidri saskatāms, tomēr viscaur kopējās esamības problēmloku caurausts. Šāda situācija gan visticamāk radusies arī tāpēc, ka jebkurš jautājums, kas adresēts cilvēkam, (un tātad būtībā jebkurš jautājums), ir sākotnēji antropoloģisks, jo pati jautāšanas iedaba ir antropoloģiska. Līdz ar to arī šīs esejas temats ir sevi attaisnojis. Tā kā esamības un Nekā attiecību atklāšanās ‘klātesamības transcendencē’ ir specifiski cilvēciska spēja un noteiksme, tad antropoloģijas pamatu tik tiešām iespējams meklēt ‘klātesamības transcendences’ jēdzienā.
Vēl jāatzīmē, ka šajās pārdomās pieminēto, pamatīgo un brīžiem smagnējo konceptu analīzei būtu nepieciešams daudz vairāk laika un papīra, taču dažkārt domāšanai par būtisko atvēlēts vien tik kā niecīgs laika sprīdis un ierobežots lapaspušu daudzums, ko savu iespēju robežās pēc labākās sirdsapziņas centos izmantot. Vērts ir piebilst, ka, meklējot atbildes uz jautājumiem, mēs gandrīz vienmēr atrodam arvien jaunus jautājumus, taču tam nebūtu jāattur mūs no meklējumiem, jo lai arī Heidegers norāda, ka, ‘tāpēc, ka metafizikas patiesība mājo šajā bezdibenīgajā dzīlē, tās tuvākā kaimiņiene ir pastāvīgi uzglūnošā dziļāko maldu iespēja’ , tieši šis apgalvojums ļauj viņam arī apgalvot, ka ‘tāpēc viss zinātnes stingrums nekad nesasniedz metafizikas nopietnību.’
Visbeidzot mums atliek tikai jautājums: „Vai cilvēkam pārtraucot eksistēt vairs būtu tikai Nekas un nevis esamība” vai arī „cilvēkam pārtraucot eksistēt vairs būtu tikai tukša, arbitrāra esamība un nevis drīzāk Nekas”, un visbeidzot „vai cilvēkam pārstājot eksistēt būtu iespējams vaicāt kāpēc ir esamība un nevis drīzāk Nekas” ?

Atlants