Kad es kādreiz vakaros pastaigājos gar jūras krastu, man pretī skrien daudz klaigājošu kaiju. Arī pa dienu nomīdītās un skumīgi čaukstošās rudens vēja lapas, ir tur. Tur ir gadsimtiem vecu koku saknes, smirdīgas aļģes un, jā, arī smagi elpojošie viļņi ir tepat.
Citreiz es domāju par to, cik veca ir mūsu Baltijas jūra, par to, cik daudz lietu tā sevī uzsūkusi, par to, cik daudz burvīgu un ne tik burvīgu lietu tā varētu pastāstīt, ja vien tai būtu mute. Jā, es dzirdu, kā māte, kurai jūras dzelme atņēmusi dēlu, man kliedz virsī, ka ir gan tai mute! Visnežēlīgākā no visām!…
