1. Mīts par Sīzifu
Albēra Kamī mīta fragmentā ir atspoguļota pasaules absurduma problēma, no kā izriet visiem mūžīgi aktuālais jautājums par dzīves jēgu. Tāpat fragmentā ir parādīta galvenā varoņa –Sīzifa cīņa ar nāvi un tās nepieņemšana, liela vēlme bezgalīgi baudīt zemes labumus un darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai tikai atkal dzīvotu kā iepriekš. Viņš netic nevienam, viņam nav nekāda balsta, Sīzifs ir viens. Varonis atceras savu dzīvi, grimst nostaļģijā un saprot, ka vairs nekad nebūs tā kā agrāk, ka vecā dzīve ir palikusi aiz muguras un viņš vairs neko ar to nevar izdarīt. Viņš ir zaudējis. To īpaši var just šajās rindās -"Ja atmiņas par zemi kļūst pārāk smagas, ja pārāk daudz kas atgādina par laimi, cilvēka sirds pildās skumjām, un tā ir akmens uzvara, akmens pats. Neizmērojamo skumju nasta tad ir nepanesama." Tomēr prāts ne par ko to negrib pieņemt, viņš vienalga grib cīnīties, darīt jebko, pat, ja tas ir bezjēdzīgi. Tādēļ Sīzifs pacietīgi stumj kalnā akmeni atkal un atkal.
Var teikt, ka šajā vientulībā Sīzifs sastopas pats ar sevi, ieskatās savām bailēm acīs un kad mīta galvenais varonis saprot savu darbību bezjēdzību un savu likteni - viņš iegūst brīvību un pieņem absurdo situāciju. Albērs Kamī raksta - "Mūsdienās darbaļaudis visu dzīvi strādā tādos pašos apstākļos, un viņu liktenis nav mazāk absurds. …
