Dzejolis ir rakstīts jamba pantmērā, kas piešķir dzejolim mierīgu plūdumu. Panta forma ir piecrinde, kas ļauj labāk un koncentrētāk iedziļināties dzejoļa būtībā.
Autors dzejolī ir mēģinājis attēlot cilvēka dvēseles dzīvi, kuru dzejolī simbolizēja svece un tās degšana. Aprakstos to autors ir izmantojis tikai gaišumu un balto krāsu, kas liek secināt, ka autors dzīvi redz pozitīvās krāsās un nezaudē cerību, viņš mudina nezaudēt cerību arī lasītaju.
Dzejolī tiek izmantoti daudzi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, piemēram, bieži sastopama ir anafora un epifora, kas padarija dzejoli saprotamāku:
„Vēl kaut kas gaiši blāv.
Vēl manās acīs sveču gaisma mirgo.”
„Kā svece deg.
Cik skaisti svece deg!”
Autors izmantoja arī epitetus, piem., balta liesma, kuplo galvu, lielais tirgus, kas pastiprināja vārdu nozīmīgumu.
Dzejolī ir arī vairākas antitēzes, ar kuru palīdzību tiek izcelti tādi pretstati kā sākums un beigas, dievs un velns.…
