Pierādījumi. (CPL 92.p.)
Pierādījumi ir ziņas, uz kuru pamata tiesa nosaka tādu faktu esamību vai neesamību, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā.
Pierādījumu jēdziens civilprocesā. Persona, kura griezusies tiesā, lai aizsargātu savas aizskartās vai apstrīdētas civilās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses, atsaucas uz juridiski nozīmīgiem faktiem. Secinājumu par lietas butību tiesa nevar izdarīt, nenoskaidrojot, vai noticis tiesību aizskārums, iestājušās juridiskas sekas, pastāv noteikti apstākļi, uz kuriem persona pamato savus prasījumus, utt. To var panākt, pamatojoties uz pierādījumiem (lat. probatio) un pieradīšanu. Tiesu pieradīšanai jānotiek stingrā atbilstībā procesuālajā likumā noteiktajām prasībam. Šis prasības izvirzītas kā lietas dalībniekiem, tā arī tiesai. Pieradīšana ir likuma reglamentets process, kurā skaidri noteikts: 1) kas japierāda (pieradīšanas priekšmets), 2) kad pieradījumi jāiesniedz tiesai, 3) kādā kartībā pierādījumi jāiesniedz, 4) kam jāpierāda (pieradīšanas subjekti).
1938.gada Civilprocesa likums reglamentēja tikai pieradīšanas kartību, bet pierādījumu jēdziens tajā nebija formulēts. Turpmākajos normatīvajos aktos, kas reglamentēja civilo tiesvedību, ar pierādījumiem tika saprasti "jebkuri fakti ...
Komentējamā panta sakotnējā redakcijā bija šāda definīcija: "Pierādījumi civillietā ir ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti pušu prasījumi un iebildumi, kā arī citiem faktiem, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā". Šajā definīcijā izcelta pierādījumu nozīme pušu prasījumu un iebildumu pamatošanā, gan piebilstot, ka zilņas var būt arī par citiem lieta nozīmīgiem faktiem. Definīcijā neatspoguļojas tiesas loma ziņu apstrādē, lai konstatētu faktu esamību vai neesamību.
Ar 2002.gada 31.oktobra likuma grozījumiem komentējamais pants izteikts jaunā redakcijā. Tajā pilnveidota un precizēta pierādījumu definīcija atbilstosi civilprocesa teorijas jaunākajam nostādnēm. Tāpat kā iepriekš, par pierādījumiem atzīst ziņas. Šīs ziņas kalpo faktu noskaidrošanai, un to veic tiesa. Jaunajā redakcijā nav izcelti prasījumu un iebildumu pamatojuma fakti, norādot uz visiem faktiem, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā. Turklāt definīcija norada, ka pierādīšanas mērķis var būt ne tikai faktu esamības, bet arī neesamības noteikšana.
…
Pierādījumu jēdziens civilprocesā. Persona, kura griezusies tiesā, lai aizsargātu savas aizskartās vai apstrīdētas civilās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses, atsaucas uz juridiski nozīmīgiem faktiem. Secinājumu par lietas butību tiesa nevar izdarīt, nenoskaidrojot, vai noticis tiesību aizskārums, iestājušās juridiskas sekas, pastāv noteikti apstākļi, uz kuriem persona pamato savus prasījumus, utt. To var panākt, pamatojoties uz pierādījumiem (lat. probatio) un pieradīšanu. Tiesu pieradīšanai jānotiek stingrā atbilstībā procesuālajā likumā noteiktajām prasībam. Šis prasības izvirzītas kā lietas dalībniekiem, tā arī tiesai. Pieradīšana ir likuma reglamentets process, kurā skaidri noteikts: 1) kas japierāda (pieradīšanas priekšmets), 2) kad pieradījumi jāiesniedz tiesai, 3) kādā kartībā pierādījumi jāiesniedz, 4) kam jāpierāda (pieradīšanas subjekti).
